Saulespuķes (Helianthus annuus) dzimtene — Ziemeļamerika. Acīmredzot pirmoreiz saulespuķi pieradināja Ziemeļamerikas indiāņu ciltis. Pastāv arheoloģiskas liecības tam, ka saulespuķi audzināja tagadējo Arizonas un Ņju-Mehiko štatu teritorijā aptuveni 3000. gadā p.Kr. Daži arheologi apgalvo, ka saulespuķe tika pieradināta pat ātrāk kā kvieši.

Eiropā saulespuķi ieveda Amerikas spāņu iekarotāji aptuveni 1500. gadā. Sākotnēji augs tika lietots kā dekoratīvs, dažreiz izmantots medicīnā.

Pirmoreiz par saulespuķes eļļas ražošanu Eiropā sāka domāt angļi. Pastāv 1716. gada angļu patents, kas apraksta doto procesu. Galvenais eļļas saulespuķes pielietojums — saulespuķu eļļas iegūšana, kas pēc tam tiek lietota ēdienu pagatavošanai un tehniskajām vajadzībām. Bez tam, no saulespuķu sēklām iegūst margarīnu un izmanto tās kā izejvielu laku un krāsu un ziepju vārīšanas rūpniecībā.

Saulespuķes kodols bagāts ar olbaltumvielām, minerāliem, vitamīniem, polipiesātinātām taukvielu skābēm, kurām piemīt pārtikas un bioloģiska vērtība.

Saulespuķu sēklu kodoliem ir augsta bioloģiska vērtība. Tie satur olbaltumvielas, ogļhidrātus (no kuriem vairāk kā puse — pārtikas šķiedras), aminoskābes, lipīdus, polipiesātinātas taukvielas, vitamīnus В, D, Е, РР, kāliju, kalciju, magniju, fosforu.

Saulespuķes sēkliņas veicina taukvielu maiņas normalizēšanu, holesterīna satura samazināšanos organismā, novērš polipiesātināto taukvielu skābju oksidācijas procesus, aptur aterosklerozes attīstību, sniedz antikancerogēnu darbību, piedalās organisma aizsardzībā pret staru enerģijas iedarbību. Bez tam, tām piemīt līdzīgas ārstnieciskas īpašības, kā riekstiem, kas nostiprina ādas slāni un gļotādas.

Atpakaļ...