15. gadsimtā Sibīrijas priedi (Pinus sibirica) kļūdaini sāka dēvēt par Sibīrijas ciedri – tieši tā nokristīja to Sibīrijas pirmatklājēji, kuri pieņēma šos dižos kokus par svētajiem ciedriem, kas aprakstīti Vecajā derībā. Un neskatoties uz to turpmāk par ciedriem sāka dēvēt arī citus priežu veidus, būtiski paplašinot patiesā Libānas ciedra „radinieku” loku, kura augļi ir absolūti neēdami. Tāpēc šodien Sibīrijas priede tiek saukta par Sibīrijas ciedri.
Šis 40-metrīgais milzis, kas dzīvo līdz 500 gadiem, katrus 5-6 gadus ražo ēdamas sēkliņas, kas tiek sauktas par ciedru riekstiem. Tie satur vairāk kā 30 ļoti vērtīgas cilvēkam minerālvielas. Pēc vitamīnu daudzuma tie desmitkārtīgi pārspēj visus pārējos riekstus. Iespējams, tāpēc tautā Sibīrijas ciedri sauc par koku-govi. Ļoti līdzīgi itāliešu priedes ciedru sēklām – pīnijas rieksti (Pinus pinea). Šie koki ir divreiz zemāki par saviem Sibīrijas brāļiem, toties to sēklas – pīnijas riekstiņi – ir divreiz lielākas par ciedru riekstiem. Pastāv apliecinājums tam, ka pīnijas riekstiņus izmantoja etruski jau 1.gadsmita sākumā p.Kr. Ciedru riekstiņus kā papildus līdzekli lieto avitaminožu, gremošanas traucējumu un saaukstēšanās ārstēšanai. Īpaši veselīgi ir veciem cilvēkiem un bērniem, jo satur organismam ļoti būtiskas aminoskābes. Ikdienas norma ir 20-40 g.
100 g satur: Tauki – 60.0 g Olbaltumvielas – 23.7 g Ogļhidrāti – 12.5 g Minerālvielas – 6.2 g Vitamīni – 243.8 mg Enerģētiskā vērtība – 674 kkal
